Pēdējā laikā izglītība ir kļuvusi par aktuālu tēmu – reformām būt, nebūt, kā cīnīties ar liekām studiju programmām, izcelties reitingos un kā studentiem tikt ārā no apburtā loka, kurā viņi strādā, lai mācītos, bet nevar atrast laiku mācīties, jo strādā, respektīvi, ņemt piemēru no rietumiem un studijas beidzot Latvijā būtu, ja ne bez maksas, tad vismaz Roltonu izmaksās.
Tas viss ir tā augšējā kūkas kārta, ko pārsvarā lasām un dzirdam medijos. Taču tās nav vienīgās lietas, kas mēdz satraukt pašus studentus. Viena no lietām, par kuru visbiežāk sanāk diskutēt studentiem – insaideriem, pārsvarā tiem, kas mācās kādā humanitārā vai mākslas programmā, ir tas, ka mums (arī pati atķeksējos sarakstā) trūkst prakses. Skolas piedāvā neizprotamu terminu pārbāztas teorijas, kuru īsto nozīmi, iespējams, pat neizprot pats autors, par kurām gudri spriest lekcijās, taču kā to pielietot dzīvē uzzina vien lielākie entuziasti ar spēcīgu iekšējo dzinuli bīdīties pašiem. Tiem, kuriem nepieciešams citu izraisīts atspēriens, atliek vien bolīt acis. Principā, lielākajās Latvijas augstskolās diplomu, piemēram, žurnālistikā, tu vari dabūt nekad dzīvē tā arī neturot rokā pildspalvu. Protams, nedaudz pārspīlēju, taču vēlos akcentēt idejas būtību. Reizēm šķiet, ka medicīnas studenti ikdienā saskaras ar daudz plašāku radošumu par cilvēkiem, kas studē mākslu, medijus, vai jebko citu. Augstskolas čīkstošajiem studentiem var oponēt ar to, ka liela daļa paši vien ir parakstījušies uz „akadēmisko grādu,” un tomēr – vai mums jau tā nav gana gudro dirsēju, kuri ir eksperti itin visā savās 140 zīmēs, taču savu kompetenci tā arī īsti nav pierādījuši dzīvē?
Kad meklējam sev atbilstošo universitāti, mēs aplūkojam programmas piedāvātos kursus. Pirmajā brīdī visi, mazāk vai vairāk, izskatās vilinoši. Kad es meklēju programmu, kurā iestāties, pirmā lieta, kas pieķēra manu uzmanību, bija šķietami ļoti interesanto kursu nosaukumi – fotogrāfija kā komunikācija, subkultūras, arī noslēguma darbā/kursa darbā tiek piedāvāts teorijas vietā veidot radošo darbu. Idejas kā mājas vēl pirms sākts! Taču reālajā situācijā viss ir krietni pliekanāk. Kā lielisku piemēru tam varu izstāstīt situāciju ar noslēguma darbiem. Protams, pirmajā brīdī nolēmu, ka veidošu radošo darbu ar kino saistītā kursa ietvaros. Pārdomāta ideja, iekšēji vizuāli izveidots plāna karkass. Pirmais, ko tev liek pretī (vēlos vēl pieķebināt to, ka izvēles opcijās bija iespēja veidot radošo darbu par konkrēto tēmu šī kursa studentiem), kad dodies iepazīstināt vadošās personas ar savu plānu, ir tas, ka „Jums šis priekšmets netiek pasniegts, jāizvēlas rakstīt par to, ko apgūstat”. Pirmkārt, pirmā kursa pirmajā semestrī, kad ir jāiesniedz kursadarba tēma, mēs neapgūstam pilnīgi neko no tā, par ko pirmajā kursā būtu kompetenti rakstīt savu darbu, ja vien izvēlētā tēma nav saistīta ar to, kā pareizi neuzrakstīt plaģiātu un mīzt par neattaisnoti kavētiem semināriem. Otrkārt, ja arī tiek atļauts tādu veikt, šis radošais darbs tiek noslāpēts un aplīmēts ar Bībeles biezuma teorijas daļu, pašu darba „dvēseli” vārgi pieķepinot pielikumā. Ja es gribu rakstīt kinoblogu, tad mani interesē kino, nevis tas, kā piedzima WordPress un kā jālieto internets.
Skolas priekšmetos mēs lielākoties redzam vārdu „teorija” – kultūras teorija, komunikācijas teorija, klavierspēles teorija, sauļošanās teorija un tā tālāk. Tas, ka teorētiski esmu Dali, vai teorētiski māku uzfilmēt „Avataru” un teorētiski zinu, kā vadīt lidmašīnu man nudien nepalīdzēs izdzīvot, ne konkurences džungļos, ne ārpus socdirsējtīkliem. Taču ar savām sadrukātajām pārdomām es gan nevēlos kultivēt cilvēkus, kuri sūkstās, ka Jāāā, grāmatas ir stūlbas un nafig wispār tik daudz vajaga lasīt tik booooring, sūkstīties vēl aktīvāk. Es ļoti novērtēju arī šo teorijas daļu, jo bez teorijas nebūtu nekāda pamata. Es patiešām cenšos izlasīt grāmatas, kuras skola man dod, un goda vārds, no shit, man tās šķiet interesantas un patiešām vērtīgas. Var mani arī saukt par nūģi un tādu, kura pārcenšas, taču es noteikti neiešu piketēt pret to, ka jāraksta kārtējais kopsavilkums vai analīze. Es grāmatas lasu ar lielu prieku, un, ja man laiks to atļautu, tās retāk lasītu pa diagonāli. Par to nedaudz sāp sirds. Taču gribētos biežāk piedzīvot līdzsvara sajūtu lietās, kas attiecas uz sabalansētu lekciju darba saturu.
Protams, nav tā, ka iespēju izpausties nav nemaz. Cik cilvēku, tik viedokļu, un ir nācies arī dzirdēt, ka tur, kur citiem šķiet, ka praktisko darbu nav nemaz, citiem šķiet, ka to ir par daudz. Pie tā vainosim vecās labās jokdares smadzeņu puslodes.
Interesanti ir tas, ka reizēm visradošākie priekšmeti ir tie, kuriem pēc visiem pasaules likumiem būtu jābūt tiem, kāpēc veikalos tiek izpirkti sērkociņi un kofeīns. Tā, piemēram, es šobrīd priekšmetā, kurš vistiešāk vidusskolā, pamatskolā un dzīvesskolā lika man ne vienu reizi vien atgriezties pie domas par lodes ielaišanu pierē, piedzīvoju visinteresantākos domu lidojumus. Garlaicīgu priekšmetu ir jāmāk pasniegt. Pat tad, ja teorētiski (teorētiski – get it?) tam vajadzētu būt tikpat radošam, cik ķieģelim. Visu cieņu.
Priekšlikums studentiem (un to es ar roku uz sirds varu teikt iz dzīves pieredzē), kuriem nepatīk deldēt bikses datorkrēslos, ir rīkoties pašiem, banāli, bet domāt ārpus kastes. Pasniedzējs uzdod uzrakstīt relīzi? Pūcējies, ka nezini, par ko rakstīt? Domā plašāk. Neraksti kārtējo sūdu, kas ienāks prātā pat tavam piecgadīgajam brālim. Piedāvā savu ideju kādam jaunam māksliniekam, mūziķim, kaut veikalam, uzraksti par viņu jaunumiem. Paralēli tu veido kontaktus. Un instagramā vari iebāzt bildi, kurā apskauj Lauri Reiniku, ja tas tev ir svarīgi.
Fotogrāfijas pasniedzējs liek rakstīt referātu? Uzmācies ar savu ultimātu tā vietā patiešām fotografēt! Un pat, ja šķiet, ka pasniedzēja koka kāta stīvums nav glābjams, labām idejām izpausties tiks ļauts. Un PAT, JA ir stīvs kā.. kā.. nu labi, kā mietu norijis, tad saņem sevi un savu ļauno komentāru rokās, un meklē iespējas ārpus skolas. Iespēju darboties ir patiešām daudz. Šie mūžīgie cīniņi ar augstskolām un izglītību Latvijā pierāda vien to, ka mēs katrs esam atbildīgs tikai par sevi, neatkarīgi no tā, vai dzīvojam zem kādas augstākas institūcijas uzliktajām regulācijām, mums pašiem ir jāatbild par to, kā mēs būvējam savu nākotni. Mūsu ir par daudz, lai visas skolas varētu izpatikt mūsu personīgajām vēlmēm. Tas, ka mācies akadēmiskajā programmā nenozīmē, ka dzīvo būrī. Tā kā lien vien laukā, ja vien neesi pietiekami slinks, un vienkārši meklētu kārtējo ieganstu nedarīt dzīvē neko un aiziet uz Koijotiem iepozēt.
es vienkārši mīlu Tavas metaforas un salīdzinājumus, personifikācijas un ironijas saldrūgteno garšu. Sagribējās uz Koijotiem iepõzēt. yoo